Gandrīz tumšs, tik laterna tālumā apspīd grantētu ceļu. Gandrīz kluss, tik sienāzis čīgā pēdējo vasaras deju. Meža malā šūpuļtīklā guļ cilvēks - divas lielas acis skatās zvaigznēs un vēro lēnu kosmosa staciju milimetra spuldzītes lielumā. Tur kosmosa cilvēks mazgā matus un tvarsta gaisā noklīdušas filtrēta ūdens lāses. Tāds pats cilvēks, ar nu jau gandrīz tīriem matiem, tik mazliet aizšāvies prom no zemes ķildām un kņadas. Viņš reizēm vēro Zemi caur apaļu stikla logu un spēlē spēli - kur es tagad esmu? Zemes cilvēks šūpuļtīklā metru virs zemes spēlē līdzīgu spēli. Jā, kur tu tagad esi, zemes cilvēk, un kas tev ir svarīgs, kamēr kosmosā kāds mazgā matus? Ar gravitāciju spēlējas visi. Piemēram, Zemes laimīgie, kas no prieka lēkā. Laimīgi lēkā un laimīgi krīt, jo zina, ka Saule, pat ja aiz mākoņiem vai otrā Zemes pusē, tā tik un tā arvien spīd!