Logos spīd gaisma. Kāds tiešām ir mājās! Klusi klusītiņām pielavos tuvāk un sajūtu pankūku smaržu. Ielūkojos pa lodziņu. Kaut mīkla tiek izlieta pa visu pannu, tās tik un tā ir vismazākās pankūciņas pasaulē. Viņi tās ēdīs ar meža ogu ievārījumu. Kūpoša tēja tikko salieta mazās koka krūzītēs un smaržo pēc pagājušās vasaras liepu ziediem. Galda vidū mazā akmens podiņā ir medus. Viņi to būs paņēmuši no mūsu bitēm. Prieks padalīties. Tā jau ir - kas kādam viena pile, tas otram vesels medus pods. Ilgi nekavēsimies, ka nesadzird un neizbīstas... kušš.
Ieeju mežā un dziļi ievelku gaisu - tik maz man vajag, lai sajustos daudz labāk, brīvāk, mierīgāk. Dievs te visu tik brīnišķi iekārtojis - putni dzied savu simfoniju, saule izgaismo šim brīdim vissvarīgākās vietas, kamēr paēnās slēpjas tik daudz noslēpumu. Sūnas. Vai esi ievērojis cik daudz ir sūnu un ķerpju paveidi? Daži pat izskatās pēc miniatūras papardītēm. To autors brīnišķīgs mākslinieks un zinātnieks.
Bērnībā sapņoju par namiņu kokā, nu tādu namiņu, kas uzcelts uz koka zariem. Tagad mums ir arī reāls namiņš kokā. Jā, pašā kokā iekšā, kur bez jebkādām robežām tagad var dzīvot mūsu iztēle.
Katru dienu mūsu mežmalā parādās jauni iemītnieki. Mēs vēl nezinām cik plaši tas izvērtīsies, taču ar šādu progresiju, te drīz būs vesels ciemats. Mēs viņus esam nodēvējuši par "mazulīšiem". Neviens nekad viņus nav redzējis, tāpēc nevaram pastāstīt kādi viņi izskatās. Viens gan ir skaidrs - mums ir līdzīga gaume dzīvesvietas izvēlē.
