Kad bērni ir mazi, mēs esam kopā vienā laivā. Mēs atgādinām pārbaudīt vai viss ir salikts skolas somā, noslaukām asaras un palīdzam pārvarēt katru vilni ceļā. Bet tad, neamanot, bērni sāk vadīt savas laivas paši.
Un mēs kļūstam par bāku. Stabilu gaismu krastā, lai viņi vienmēr zinātu virzienu, kur ir drošs patvērums.
Uz bākas metaforu var palūkoties arī vertikālā dimensijā - garīgās vērtības kā ceļa rādītājas, Mīlestība, Dievs kā gaismeklis, kas izgaismo tumsu... Tomēr šī metafora par bāku man ir saprotama un tuva arī piezemētākā, cilvēku attiecību līmenī... Neuzbāzīgi un klusi - te es esmu.
Līdzīgi ir terapijā. Terapeits nestūrē cita cilvēka laivu. Nemēģina pārņemt airus vai pateikt, kur tev būtu jāpeld. Terapeita klātbūtne var būt kā iedegta gaisma, kas palīdz saskatīt virzienu, kad tavā iekšējā pasaulē plosās vētra.
Vēlos, lai mana terapijas telpa ir kā drošā vieta, osta, kur piestāt, atgūt spēkus un saskatīt savu ceļu. Mums katram ik pa laikam vajag kādu, kurš nāk nevis ar padomiem un kontroli, bet ar pieņemošu, mierpilnu līdzās būšanu. Mākslas terapija bijusi mana drošā vieta un tagad es tādu radu citiem - vietu, kur piedzīvot drošu attiecību pieredzi. Un varbūt ar to kādam arī pilnīgi pietiek.